sākums un turpinājums (jo gala nav)
Līdz šim nostaigāto ceļu varētu mērīt laika izteiksmē. Tad tie būtu jau manis pieminētie nepilnie nieka seši mēneši. Šo ceļu varētu mērīt arī notikušo fotopiedzīvojumu izteiksmē, safotografēto kadru gūzmā un samontēto video sekunžu šķietamajā bezgalībā. Taču visvairāk laikam gribas mērīt piedzīvotajā un īpašajās izmaiņās, kas pa šo ceļu ir nākušas man pretī, kļūstot par daļu manis pašas un neizbēgami turpinot virzīties tālāk kopsolī ar mani un arī ar jums.
2021. gada sākumā es beidzot sapratu un spēju kaut cik skaidriem vārdiem pati sev pateikt, ko fotografēt (cilvēkus, kas mīl un ir mīlēti) un kā organizēt (manis piedāvātas idejas ar skaidru norises plānu, skaistu vietu, fotopiedzīvojumu laika grafiku konkrētā datumā). "Ko fotografēt" ir palicis nemainīgs lielums, taču "kā organizēt" ir piedzīvojis vairākas tik pamatīgas izmaiņas.
ko fotografēt
Šī ir izrādījusies mana nekļūdīga izvēle (lai gan ceļš līdz tai bija pilns ar tik daudziem apvedceļiem, kurus es izstaigāju). Ar katru nākamo fotopiedzīvojumu manī pieaug pārliecība, ka priekš manis nevarētu būt skaistākas nodarbes pasaulē par to, kā satikt un ar gaismu fotogrāfijās pierakstīt mīlošu un laimīgu cilvēku smaidus, skatienus, pieskārienus, pastaigas, glāstus, skrējienus, smieklus, sarunas, aizmiršanos.. Pierakstīt un parādīt, cik īpaša ir šo cilvēku savstarpējā mīlestība. Pierakstīt un parādīt to, ko citādi varbūt pat neieraudzītu.
kā organizēt
Esmu jau atzinusies pati sev un atzīšos arī jums, ka sākotnēji biju piešķīrusi pārlieku lielu nozīmi "skaistai un labi iekārtotai" fotopiedzīvojuma vietai, un bija vajadzīgs laiks, lai to aptvertu. Jā, vietas izvēle nenoliedzami ir būtiska un ar šo izvēli saistās vairāki nozīmīgi faktori (gaismas apstākļi, krāsas, komforts). Taču vietai nevajadzētu kļūt par galveno varoni pašu cilvēku, kas mīl un ir mīlēti, vietā. Tai nevajadzētu novērst uzmanību no tā, kas fotogrāfijā notiek cilvēku starpā. To visu saprotot, esmu sākusi kolekcionēt vietas, kas cilvēkiem sniedz brīvības un plašuma sajūtu, kas izstaro mieru un atslēdz domas par ikdienas skrējienu, kas var likt sajusties kā nekurienē un piedzīvot to, kā ir tad, kad netraucē ne svešu cilvēku pūļi, ne garām traucošās automašīnas.. kas aicina vientulībā ar sevi pašu un cilvēkiem, ko mīli.. kas ir mazāk ārišķīgas, lai atklātos vairāk paša iekšējā, patiesā, cilvēka.
Zināmu iemeslu dēļ es biju vēlējusies organizēt vairākas fotosesijas dažādos laikos vienā un tajā pašā dienā. Man pietika piedzīvot vien pāris šādas dienas, lai saprastu, ka šis nebūs formāts, kādā strādāt (taču tas, vispārīgi runājot, ir iespējams, un bieži vien tiek pielietots Ziemassvētku fotosesiju maratonos, no kurienes arī šo ideju biju aizņēmusies). Jo.. ne tikai pirms fotopiedzīvojuma, bet arī tā laikā un pēc tā mēdzam iegrimt interesantās sarunās. Jo fotopiedzīvojums ir īpašs pasākums, kam gatavojos gan es kā fotogrāfs, gan paši cilvēki, kas nāk uz satikšanos ar mani (un kameru), un tā vien gribas nekur nesteigties. Jo cilvēkiem ir nepieciešams laiks, lai aizmirstu par kameru un to cilvēku, kas ar kameru rokās skraida viņiem apkārt. Jo patiesākās fotogrāfijas nav iespējams iestudēt. Jo negribas skatīties pulkstenī un rēķināt, cik tad laika mums vēl atlicis. Jo katra satikšanās ir kā lasīt jaunu stāstu, kura galvenos varoņus ir nepieciešams iepazīt, lai viņos ieraudzītu skaistāko.
izpratne par skaisto
Ja Tu sev jautātu: "Kas ir skaistums?", - kāda būtu Tava atbilde šodien?
Mana atbilde šodien ir citāda nekā tā būtu bijusi pirms pus gada. Varbūt tas izklausīsies ļoti banāli, bet, lai vienkāršotu, teikšu, ka agrāk skaistumu redzēju perfektajās portretu fotogrāfijās, kurās modeles ādu rotā tieši neviena krunciņa. Šodien skaistumu redzu citādā gaismā - cilvēka mīlestības pilnā attieksmē pret līdzcilvēkiem un dzīvi. Un šādu skaistumu nespēj mazināt neviena fiziska vizuāla "nepilnība". Šī pus gada laikā esmu satikusi dažādus cilvēkus, dažādas ģimenes, dažādus pārus, dažādus vecākus un arī vecvecākus, un esmu trenējusi savas acis ieraudzīt šo savu tagadējo izpratni par skaistumu ikkatrā no viņiem. Un man šķiet, ka sāk izdoties.
nobeigumā
Paldies, ka atvēlēji laiku, lai izlasītu manas pēdēja laika pārdomas par sevi pašu un pieredzētajām izmaiņām. Paldies vēlreiz, ja esam tikušies kādā fotopiedzīvojumā; zini, ka tas ir bijis kas daudz vairāk kā "tikai fotopiedzīvojums".
Ak, jā.. kāpēc to visu stāstu? Un te es pati sēdēdama smaidu un ilgi domāju, kuru iemeslu minēt kā galveno. Laikam jau, lai atļautu ieskatīties tajā, kā top "Ak, tu manu mīlulīt" fotogrāfijas, jo
