par cilvēku aiz kameras.
un gandrīz jau esam iepazinušies
esmu Terēza, tavas ģimenes mīlestības skaistuma fotogrāfs, ..
.. arī dziedātāja, ģitāriste, Dievu un savu vīru mīloša sieviete
Mīlestība, ko satiku Dievā, vīrā un ģimenē, ir labākais, kas ar mani dzīvē noticis.
Dziļi sirdī vienmēr biju meklējusi to īpašo "kaut ko", kam veltīt sevi, atdot dzīvi un kas būtu tā vērts. 2019. gadā beidzot spēju pateikt pati sev, ka "mīlēt Dievu, mīlēt cilvēkus" - vīru & ģimeni visupirms - ir manas dzīves jēga un sūtība.
Es redzu mīlestību Dievā un cilvēkos, piedzīvoju mīlestību Dievā un ģimenē, es par to runāju caur savu dzīvi un aicinu mīlēt, jo mīlestība ir no Dieva un Dievs ir mīlestība.
garais stāsts īsumā jeb kā nonācu līdz "ak, tu manu mīlulīt":
es + (telefona) kamera
Tas pirmo reizi apzināti, ar domu: "Tā, es tagad fotografēšu!", notika 2013. gadā, kad caur Samsung viedtālruņa kameras aci lūkojos uz gurķu un tomātu ripiņām māla bļodā un nodomāju, ka varētu sanākt labs kadrs. Nu jau vairāk kā 10 gadus vecs pierādījums tam vēl saglabājies Instagram @terezalepere.
daba
Ilgus gadus meklēju un ar telefona kameras aci tvēru skaistumu saullēktos un saulrietos, lietus lāsēs un peoniju lapās, pavasaros un rudeņos. Nekad nebiju domājusi, ka būtu spējīga tajā visā skaisti ietvert arī cilvēku, taču es pamēģināju, lai pārliecinātos. Un tas mani ir atvedis šeit.
cilvēks
Cilvēks, kas mīl un ir mīlēts, ir kļuvis par galveno varoni "Ak, tu manu mīlulīt" stāstā. Ceru kopā ar tevi saredzēt tavas ģimenes mīlestības skaistumu un ar gaismu pierakstīt to.
par ceļu
Sēžu dīvānā un rakstu šo visu nu jau pāris gadus pēc sava pirmā ieraksta sociālajos tīklos ar aicinājumu piedalīties "Ak, tu manu mīlulīt" organizētajā fotopiedzīvojumā, kas notika 2021. gada 1. maijā (starpcitu, bija mazliet bail). Šis laiks, kas pagājis, šķiet tik daudz ilgāks. Jo iegūts, piedzīvots un arī mainījies ir tik ļoti daudz (gribēju par to kaut nedaudz šeit uzrakstīt, bet sapratu, ka labāk veltīšu tam bloga ierakstu. Tāpēc noteikti ieskaties blogā!).
Esmu ļoti pateicīga par šo ceļu, kas ir iesācies un noteikti turpināsies. Esmu ļoti pateicīga par cilvēkiem - ģimenēm, mammām un tētiem, brāļiem un māsām, mīļotajiem -, kuri viens otru un cits citu tik skaisti mīl un kuri ir ļāvuši man tajā ieskatīties. Un jau šodien esmu pateicīga par rītdienu, kurā, iespējams, satiksimies arī mēs ar tevi.
ko es meklēju ieraudzīt jeb par ko runā "ak, tu manu mīlulīt":
ģimene
To brīnumu, kad divi pilnīgi it kā sveši cilvēki ir atraduši viens otru un kļuvuši (vai varbūt vienmēr tādi jau bijuši, tikai par to nezinājuši?) par pašiem tuvākajiem. To, ka tas ir iespējams un tā var būt - katru rītdienu mīlēt mazliet no jauna, ar sirdi redzēt otru cilvēku daudz tālāk un sajust daudz tuvāk.
mīlestība
Tādu īstu un patiesu, tādu, kas izvēlas apklāt visu, ticēt visu, cerēt visu un panest visu. Tādu, kas bez piepūles un centieniem laužas uz āru caur maiguma pilnu acu skatienu, caur sargājoša trausluma piepildītu plaukstas pieskārienu, caur to, kā tiek pateikti vārdi.. cienot un ļoti augstu vērtējot.
skaistums
Ne to skaistumu, ko iespējams pārzīmēt cilvēka ārējai čaulai pāri un kas nenieka nedara cilvēka iekšieni skaistāku. Bet skaistumu, kas redzams cilvēka attieksmē pret sevi, sarunās ar citiem, acīs, kurās mirdz tas īpašais prieks dzīvot pašam un padarīt laimīgāku tā otra cilvēka šodienu.
kāpēc es to daru?
Laikam šī ir viena no retajām reizēm, kad uz kādu jautājumu ir tik viegli atbildēt (jā, jā - un cik ilgi tu domā, ko gatavosi vakariņās?).. es šo daru, jo mīlestība ir lielākā un bez tās nekam citam nav jēgas, un manī ir pārliecība - ja fotogrāfijas, kuras radu, un vārdi, kurus rakstu pie tām, kaut par vienu mazu solīti kādu cilvēku vestu tuvāk Mīlestībai, tad šis viss ir daudz vairāk kā tikai tā vērts.
Un redzēt, un piedzīvot, kā cilvēki mīl cits citu.. Tā ir viena no manām līdz šim spēcīgākajām un emocionālākajām pieredzēm.
"Ir maldīgi iedomāties, ka fotogrāfijas top, pateicoties kamerai… Tās top caur aci, sirdi un prātu.”
Anrī Kartjē-Bresons
