par mīlu.

iepazīsti "ak, tu manu mīlulīt" stāstu mazliet vairāk

par to, kā dzima "ak, tu manu mīlulīt"

Šis stāsts patiesībā ir vairāk kā 10 gadus sens, taču sāksim no šīs vietas..

2019. gada novembris. Tā bija nebūtiska doma, kas uz īsu brīdi pavīdēja galvā pēc kārtējās reizes, kad mēģināju nofotografēt savas māsas - divas skaistas meitenes, kas viena otru gana stipri mīl un tikpat gana stipri ir spējīgas nokaitināt (taču mīlestība vienmēr izrādās stiprāka). Un tie daži kadri, kuros bija izdevies notvert šīs savstarpējās mīlestības nokrāsas.. nu, tā, līdz pat prieka asarai.. šķita tik īpaši.

2020. gada ziemas krēslainajos rītos un tumšajos vakaros mani bieži nodarbināja jautājums - ko tālāk? Uz kuru pusi lūkoties caur kameras aci? Ko es gribu satvert un ietērpt gaismas krāsās? Kas ir tas, par ko es gribu stāstīt, un kas ir tas, par ko būtu vērts runāt?

Lai arī vairākas reizes atmetu domu par cilvēku fotografēšanu, es atkal un atkal pie tā atgriezos dažādu iemeslu dēļ. Lai arī reizēm nesanāca kā plānots, tomēr gribējās pamēģināt vēlreiz. Un tie daži kadri, kuros atkal bija izdevies notvert kādu cilvēku savstarpējās mīlestības nokrāsas, vēlāk dzemdināja "Ak, tu manu mīlulīt".

2021. gada pašā sākumā, pēc četru mēnešu ilga plānošanas darba, pēkšņi mainot iecerētās foto darbības fokusu no produktu fotografēšanas uz kaut ko tik ļoti citādu kā ģimeņu fotografēšana, viss "salikās pa plauktiņiem". Tas, kas esmu es pati, tas, par ko būtu vērts runāt un stāstīt, un tas, kā es to varu darīt ar fotoaparāta palīdzību.

"Ak, tu manu mīlulīt" ir

fotopiedzīvojumi tiem,

kas mīl un ir mīlēti.

"Ak, tu manu mīlulīt" eksistences jēga jeb misija ir

saredzēt ģimenes mīlestības skaistumu

un ar gaismu pierakstīt to.

"Ak, tu manu mīlulīt" vērtības dzīvē un fotogrāfijās ir

ģimene, mīlestība, skaistums.

Palīdzēt ieraudzīt ģimenes mīlestības skaistumu, kam varbūt ikdienas skrējienā paskrienam garām. Apstāties un pabūt kopā ar pašiem tuvākajiem. Pievērt acis un ļauties apskāvienam. Satvert sava dēla rociņu un iedot vēl vienu buču meitiņai. Apskaut savu mīļoto cilvēku ciešāk kā parasti.

Mūsu pirmais oficiālais fotopiedzīvojums bija 2021. gada drēgnā februāra pēcpusdienā. Ar plānošanu gāja visādi, un beigās viss bija sanācis tieši tā, kā nebija plānots. Pirmie soļi jaunajā virzienā šķita diezgan nedroši, gluži kā pirmie bērna soļi, mācoties staigāt. Interesanti vērot un tik skaisti piedzīvot, uz kurieni ceļš ved "Ak, tu manu mīlulīt".

Paldies katram, kas seko līdzi "Ak, tu manu mīlulīt" stāstam un kas piedalās tā veidošanā!

Uz tikšanos!